Novecošanās process

Novecošanās process un ar to saistītie faktori

Dzīva organisma sistēmas izturība pamazām samazinās ne tikai laikam ritot, bet tajā notiekošo ķīmisko reakciju rezultātā. Ja mēs varam kontrolēt šo kaitīgo reakciju ātrumu, tad varam aizkavēt novecošanās procesu.

Novecošanās process ir cieši saistīts ar glikozilācijas procesu, kas notiek tad, kad olbaltumviela reaģē ar cukuru un tā rezultātā izstrādājas brīvie radikāļi.

Viens no galvenajiem procesiem, kas paātrina novecošanos, ir tas, ka skābekļa radikāļi izraisa izmaiņas cilvēka ķermeņa olbaltumvielās, kas pēc tam oksidēšanās rezultātā sabojājas.

Pastāv pieci faktori, kas piedalās organisma novecošanās procesā brīvo radikāļu iedarbības rezultātā:

• Lipīdu peroksidācija ķēdes reakcijas izraisītas liela daudzuma brīvo radikāļu atbrīvošanās rezultātā.
• Krustošanās procesi, kuru laikā brīvie radikāļi izraisa to, ka olbaltumvielas un/vai DNS konjugē.
• Membrānas bojājumi, ko izraisījuši brīvie radikāļi, kas grauj šūnu membrānu viengabalainību.
• Lizosomu bojājumi, brīvajiem radikāļiem pārraujot lizosomu membrānas. Lizosomas satur fermentus, kas var sagremot visu izņemot membrānu, kas tos aptver. Kad membrānas maisiņš tiek pārrauts, fermenti atbrīvojas no lizosomām šūnas iekšienē (citozols). Līdz ar to tiek sagrautas galvenās šūnu daļas, tai skaitā kodoli un mitohondriji. Tā rezultātā šūnas iet bojā bez iespējas vairoties.
• Lipofuscīns (pigments, kas parādās līdz ar vecumu) ir atkritumi, kas veidojas dažādu, brīvo radikāļu izraisītu reakciju rezultātā.

Šie pieci procesi veicina dzīvībai svarīgu šūnu sabrukšanu, bet katra iznīcinātā šūna Jūsu audos izraisa vēl lielāku organisma novecošanos.

HOMOCISTEĪNS

• Homocisteīns ir ļoti bīstamu asinsvadu gļotādu bojājumu iemesls un nopietni kaitē zema blīvuma holesterīnam, kā rezultātā notiek tā oksidēšanās un brīvo radikāļu rašanās, kas veicina koronāro asinsvadu saslimšanas.
• Homocisteīns veidojas dažādos savienojumos, tai skaitā metionīna savienojumos. Tomēr B6 vitamīna klātbūtnē tas var pārvērsties cisteīnā un taurīnā. Var atgriezties metionīna formā, izmantojot folijskābi vai B12 vitamīnu.
• Paaugstināts homocisteīna līmenis saistāms ar trīs augstāk minēto vitamīnu - В6, В12 un folijskābe – deficītu. Tieši tādēļ preparāti „VIUSID” un „DIAMEL” uzrāda ātru ārstniecisku iedarbību uz pacientiem, kuri cieš no išēmiskās kardiopātijas. Tikai 7 dienu laikā pēc „VIUSID” preparāta lietošanas sākuma uzlabojas visi pārbaudītie bioķīmiskie parametri.
• Tādējādi B6, B12 vitamīna un folijskābes lietošana ne tikai samazina homocisteīna līmeni, bet arī novērš tā rašanos.
• Augsts homocisteīna līmenis ir īpaši svarīgs riska faktors sirds un asinsvadu slimību gadījumā, bet tajā pat laikā tas ir ļoti svarīgs faktors arī citu slimību gadījumā. Tai skaitā ir stingri pierādīts, ka paaugstināts homocisteīna līmenis var palielināt sirds slimību (miokarda infarktu utt.), kā arī perifēro asinsvadu slimību rašanās risku; vēnas, kapilāri un artērijas ir pakļautas paaugstināta homocisteīna negatīvajai ietekmei, kas izraisa tādu dzīvībai bīstamu slimību rašanos kā ateroskleroze, klaudikācija un tromboze.
• Pacienti ar paaugstinātu homocisteīna līmeni 4 reizes vairāk ir pakļauti infarkta riskam, nekā tie pacienti, kuriem šis līmenis ir normāls.
• Homocisteīns ir arī neirotoksisks, kas grauj neironus, iedarbojoties uz mielīna aizsargslāni. Ar to saistītas tādas slimības kā depresija, šizofrēnija, izkaisītā skleroze, Parkinsona slimība, Alcheimera slimība u.c.
• Pie diabēta saslimšanām arī ir konstatēta homocisteīna līmeņa paaugstināšanās, kas ir nopietns diabētiskās retiopātijas attīstības riska faktors.
• Pastāv reimatoīdā artrīta slimnieku izmeklējumi, kuriem homocistīna līmenis bija virs normas.
• No 176 nieru slimniekiem terminālajā stadijā 149 bija augsts homocisteīna līmenis.
• Augsts homocisteīna līmenis konstatēts arī hroniskiem alkoholiķiem, kuriem homocisteīna saturs asinīs divas reizes pārsniedza tā daudzumu tiem, kas nedzer.
• Augstāk minētajām slimībām, kas saistītas ar augstu homocisteīna koncentrāciju, var pieskaitīt arī B12 vitamīna deficīta izraisītu vēzi.

Atsevišķi bojājumi, ko izraisījusi brīvo radikāļu oksidēšanās, var tikt laboti ar endogēnajiem fermentiem. Neviens cits papildu process nespēj novērst cukura modificētu fermentu veidošanos un labot šūnām nodarīto kaitējumu.

Pārtikas produkti, kuriem piemīt antioksidantu īpašības, mūs pasargā no jebkurām slimībām kurās piedalās brīvie radikāļi un skābekļa reaktīvās formas.

Brīvie radikāļi bez novecošanās procesa ir arī daļa no vairāk nekā 80 slimību attīstības mehānisma, starp kurām minama kardiopātija, vēzis, diabēts, artrīts, katarakta, Alcheimera slimība un daudzas citas slimības, tai skaitā vīrusu izraisītas.

Antioksidanti samazina brīvo radikāļu graujošo iedarbību un ļauj šūnu savienojumiem un fermentiem atjaunot šūnas, samazinot olbaltumvielu modifikāciju ar skābekli pakāpi. Tomēr, neskatoties uz to, ka atjaunojošos fermentus pasargā antioksidanti, ja paaugstināta cukura līmeņa asinīs rezultātā ir nodarīts kaitējums, tad tas drīz kļūst par noteicošo faktoru.

Ar novecošanās procesu saistītie faktori

Skābju/sārmu līdzsvars organismā ir noteicošais šūnu metabolisma faktors.

Lai organisms darbotos pareizi, pH līmenim ideālā variantā jābūt no 7 līdz 7,4.

Toksiskie metabolisma atkritumi lielākoties ir skābi, tādēļ tie tiek izvadīti un organismā vairs neatgriežas.

Atkarībā no pārtikas produkta veida un to skābuma vai sārmainuma pakāpes to ietekme uz šķidrumu šūnu iekšienē un šūnu matricu būs vai nu labvēlīga, vai kaitīga.

Augsta atkritumu toksicitāte šūnu līmenī, piemēram, to, ko atstāj kolas veida dzērieni, to zemā pH līmeņa (2,4) rezultātā izraisa spēcīgu organisma paskābināšanos.

Sabalansēts uzturs satur aptuveni 80% sārmainu produktu un aptuveni 20% skābu produktu.

Visveselīgākais pH līmenis asinīs ir no 7,36 līdz 7,42 un jebkura saslimšana izpaužas ar vai nu augstāku vai zemāku pH līmeni.

pH rādītāji siekalās un urīnā ir visplašākais un ekonomiskākais indikators pie jebkuras terapeitiskas ārstēšanas, ko saņem pacients. Pārbaudes nolūkos – uzlabojoties slimnieka stāvoklim, pH līmenim vienmēr ir jāpaaugstinās.

Normāls pH līmenis urīnā svārstās no 7,0 līdz 7,5. pH ietekme uz antioksidantiem ir atkarīga no to molekulārās struktūras.

Sārmaina pH vide negatīvi ietekmē tādu dabisku produktu molekulu antioksidantu spēju, kas satur flavonīdus, jo šie polifenoli, palielinoties pH līmenim, var nobloķēties, veidojot sāļus.

Tomēr citu antioksidantu gadījumā – tādu kā askorbīnskābe, fumārskābe, salicilskābe, giberelskābe un pārējie skābjveidīgie antioksidanti - pH līmeņa paaugstināšanās var palielināt to antioksidantu spēju.

Skābju antioksidanta neitralizācija ar sārmainajām molekulām palielina to reducējošo spēju sāļu rašanās rezultātā ar lielu jonu disociāciju, izšķīdinot ūdenī.