C hepatīts

C hepatīta vīruss (HCV) – pieder flavivīrusu dzimtai. HCV genoms ir vienkāršs RNS pavediens, aptuveni 10000 nukleotīdu garumā. HCV izraisa tikai cilvēka slimības. Galvenā HCV vīrusa īpatnība – ģenētiskā mainība, izteikta mutācijas spēja. HCV populācija ir pilnīgi neviendabīga. Identificēti ir 6 genotipi (klasifikācija pēc Simmonds), vairāk nekā 90 apakštipu un daudz vīrusa variantu, kas tiek apzīmēti kā kvaziveidi. Tas ir viens no svarīgajiem faktoriem, kas nosaka biežo HCV vīrusa hronisko formu attīstīšanos un grūtības radīt vakcīnu pret HCV, kuras pagaidām nav. Cilvēka imūnsistēma vienkārši nespēj kontrolēt nepieciešamo antivielu izstrādi – kamēr tiek izstrādātas antivielas pret vieniem vīrusiem – veidojas jau to pēcteči ar citām antigēnu īpašībām. Ir zināms, ka HCV ir izturīgs pret sildīšanu līdz 50 Co, bet ir droši deaktivizējams ar lipīdu šķīdinātājiem (hloroforms). Uz HCV būtiski iedarbojas arī UV starojums. Ārējā vidē nav izturīgs, tomēr tā izturība pret deaktivizāciju ir ievērojami augstāka nekā HIV.

• Inficēšanās mehānisms.

HCV inficēšanās avoti ir slimnieki ar akūtām un hroniskām HC vīrusa infekcijas formām, turklāt vislielākā nozīme ir tiem, kam nav dzeltes ar asimptomātisku vai mazsimptomātisku norisi. Donoru asins pārliešana. Visā pasaulē vidēji 0,01-2% donoru ir hepatīta vīrusu nēsātāji, tādēļ šobrīd donoru asinis pirms pārliešanas pacientam tiek pārbaudītas uz C hepatīta vīrusa klātbūtni. Inficēšanās risks paaugstinās personām, kurām nepieciešama atkārtota asins vai tās preparātu pārliešana. Daļai slimnieku inficēšanās notikusi parenterālo manipulāciju laikā medicīnas iestādēs, īpaši smaga šī problēma ir stomatoloģiskajā privātpraksē. Vienas adatas izmantošana dažādiem cilvēkiem vairākas reizes paaugstina inficēšanās risku. Šobrīd tas ir pats izplatītākais HCV inficēšanās veids. No 70% līdz 90% narkomānu, kas izmanto kopīgas adatas narkotiku ievadīšanai, 10-12 mēnešu laikā pēc pirmās narkotiku lietošanas reizes inficējas ar HCV. Inficēšanās risks pastāv arī, lietojot kokaīnu (izmantojot kopīgu salmiņu tā ieelpošanai). Vīrusi var izplatīties arī dzimumkontaktu ceļā, bet C hepatīta vīrusa risks seksuāla kontakta laikā ir neliels (1-2%). Biežāk šāda veida izplatība raksturīga personām, kas piekopj nekārtīgu dzimumdzīvi - līdz (10%).
Bērna inficēšanās no mātes (ārsti to sauc par „vertikālo” veidu) veids netiek novērots pārāk bieži. Risks paaugstinās, ja sievietei ir aktīva vīrusa forma vai viņa pēdējos grūtniecības mēnešos ir pārcietusi akūtu hepatītu. HCV pārnese no mātes ar akūtu vai hronisku infekcijas formu sastopama ne biežāk kā 5-6 % gadījumu. Augļa inficēšanās iespēja krasi paaugstinās, ja mātei bez hepatīta vīrusa ir HIV infekcija. Caur mātes pienu hepatīta vīruss netiek nodots.

C hepatīta vīrusi tiek nodoti, veicot tetovēšanu, adatu terapiju, caurdurot ausis ar nesterilām adatām. 40% gadījumu inficēšanās avots paliek nezināms.

Riska grupas:

1.  Narkomāni
2. Ieslodzītie.
3. Slimnieki, kas saņem hemodialīzes seansus.
4. Medicīniskie darbinieki, kas strādā saskarē ar: adatām, asiem instrumentiem.
5. Donoru asiņu recipienti.
   
   

• Diagnostika

Latenta akūtas fāzes norise ir galvenais faktors, kas apgrūtina savlaicīgu HCV diagnostiku. Aptuveni 15% slimnieku izveseļojas spontāni, pārējiem 85% attīstās hronisks C hepatīts. Lai noteiktu C hepatīta vīrusa diagnozi, nepieciešams izpildīt šādas galvenās laboratoriskās un instrumentālās izmeklēšanas metodes:

1. Asins bioķīmiskā analīze uz alanīnaminotransferāzi (АlAT), alanīnaminotranspeptidāzi (АsАТ), bilirubīnu;
2. Asinis uz C hepatīta vīrusa antivielām (anti HCV);
3. C hepatīta polimerizācijas ķēdes reakcija ar nolūku noteikt vīrusa DNS;
4. Ultraskaņas izmeklējumi;
5. Aknu biopsija.

Diagnostika ir balstīta uz summāro antivielu IgM un IgG pret HCV (anti-HCV) atklāšanu, izmantojot imūnfermentu analīzi un imunoblotingu, kā arī RNS HCV (HCV-RNA) ar polimerizācijas ķēdes reakcijas metodi. Svarīgs aknu patoloģiskā procesa smaguma pakāpes rādītājs ir arī reducētā glutationa līmenis asinīs. Noslēdzošā izmeklējumu rezultātu interpretācija notiek pēc epidemioloģisko un klīniski laboratorisko datu analīzes. Vienlaikus akūtas HC stadijas kritēriji ir:

1. Dati par inficēšanās laiku un apstākļiem (t.s. „atskaites punkts”);
2. Akūta hepatīta klīniski laboratoriskās pazīmes (ja nav norāžu uz līdzīgām pagātnē);
3. Slimu IgM, bet pēc tam arī IgG antiHCVcore atklāšana asinīs (ar to dinamikas titru pieaugumu);
4. HCV-RNA noteikšana ar polimerizācijas ķēdes reakcijas metodi.

Galvenie izveseļošanās kritēriji ir:

1. Akūta HC stadija anamnēzē;
2. Pastāvīgs slimības klīniski laboratorisko pazīmju iztrūkums;
3. Agrīna IgM anti-HCVcore izzušana asins serumā;
4. Pastāvīgs HCV-RNA iztrūkums asinīs;
5. Tikai IgG anti-HCVcore klātbūtne asinīs.

Latentā fāzē noritošas hroniskas stadijas kritēriji ir:

1. Akūta HC stadija anamnēzē;
2. Slimības klīniski laboratorisko pazīmju iztrūkums (pie pavadošas patoloģijas – iespējama nenozīmīga aminotransferāzes aktivitātes paaugstināšanās);
3. IgG anti-HCVcore un anti-HCV atklāšana asinīs pret nestrukturālām olbaltumvielām (NS3, NS4, NS5);
4. IgM anti-HCVcore un HCV-RNA iztrūkums asinīs.

Reaktivācijas fāzē noritošas hroniskas stadijas kritēriji ir:

1. Akūta HC stadija anamnēzē;
2. Hroniska hepatīta klīniski laboratoriskās pazīmes;
3. IgG anti-HCV pret core un NS atklāšana;
4. IgM anti-HCVcore un HCV-RNA atklāšana asinīs.
5. Precīzu aknu bojājumu raksturu, tas ir, tieši nekrozo iekaisuma procesu izmaiņas un fibrozes stadiju ļauj noteikt biopsija.
   

• Simptomi un norise.

Inkubācijas periods ilgst no 20 līdz 150, vidēji – 40-50 dienas. Akūtais HCV parasti paliek neatklāts, jo patoloģiskais process parasti norit latenti (subklīniskās, inaparentās formas). To iespējams diagnosticēt tikai pēc AlAT paaugstināšanās, pozitīva izmeklējuma rezultāta uz RNS HCV, retākiem anti-HCV IgM, IgG un ja iztrūkst antivielas uz nestrukturālo olbaltumvielu NS4, kas parasti parādās daudz vēlāk, kad patoloģiskais process pāriet hroniskajā formā.
HC formām bez dzeltes vai dzeltes sākuma perioda formām (sastopamas daudz retāk) raksturīgs astenoveģetatīvais un dispeptiskais sindroms. Trūcīgi klīniskie simptomi. Slimnieki jūt vājumu, gurdenumu, ātru nogurdināmību, apetītes pasliktināšanos, dažreiz smaguma sajūtu labajā paribē. Sūdzības lielākoties nav izteiktas. Dzeltes periodā vispārējās intoksikācijas pazīmes ir nenozīmīgas. Dzeltes parādīšanās parasti ir minimāla (cīpsleņu un aukslēju gļotādas dzeltēšana, viegla ādas nokrāsa, tranzistora holurija un aholija), var uzrādīties vāji izteikts aknu palielinājums. Klīniski simptomātiskais akūtais HC norit, galvenokārt, (75-85% gadījumu) vieglā, retāk – vidēji smagā formā. Akūta aknu nepietiekamība (encefalopātija) attīstās ārkārtīgi reti. Aptuveni 15% akūtā HC slimnieku spontāni izveseļojas, pārējiem 85% attīstās hroniskais C hepatīts. Hroniskais C hepatīts (HHC) – ir difūza aknu slimība, kas ilgst 6 un vairāk mēnešus, kuras iemesls ir C hepatīta vīruss. Lielākajai daļai slimnieku ar bioķīmiskām hroniskā hepatīta pazīmēm ir vāji izteikti vai mērenas pakāpes nekrozu iekaisumu aknu bojājumi un minimāli izteikta fibroze. HHC klīnisko simptomu gadījumā astēnijas pazīmes kļūs īpaši izteiktas. Slimnieki sūdzas par ātru nogurdināmību, vājumu, nespēku, progresējošu darba spēju samazinājumu, miega traucējumiem. Raksturīga arī smaguma sajūta labajā paribē, apetītes pasliktināšanās, novājēšana. Galvenā objektīvā pazīme ir aknu palielināšanās un aptaukošanās, nereti kopā ar liesas palielināšanos. Slimība norit, galvenokārt, bez dzeltes. Tomēr nereti attīstās klīniskie paasinājumi ar dzelti un „akūta hepatīta” simptomu kompleksu. To ilgtermiņa iznākums nav zināms. Aptuveni 26-35% hroniskā C hepatīta slimnieku 10-40 gadu laikā attīstās aknu fibroze un var iestāties nāve no aknu cirozes un tās sarežģījumiem. 30-40% ar aknu cirozi slimo iespējama aknu vēža izveidošanās. Shematisku HCV iznākumu iespējams attēlot šādā shēmā:

• Ārstēšana.

Pirmais un pats galvenais – nekādā gadījumā C hepatītu nedrīkst ārstēt patstāvīgi vai „pēc grāmatām”, ārstēšanai jānotiek pastāvīgā Jūsu ārstējošā ārsta uzraudzībā. C hepatīta ārstēšana ir viena no vissarežģītākajām mūsdienu klīniskās medicīnas problēmām un turklāt skar arī ne mazāk svarīgus sociālos aspektus, jo ir ilgstoša un dārga. Efektīvu pretvīrusu preparātu, kam piemīt etiotrops un/vai imūnkoriģējošs efekts un ko atļauts pielietot medicīnā, klāsts pagaidām nav liels, un tos var iedalīt trīs pamatgrupās pēc ķīmiskā sastāva, iedarbības mehānisma, aktivitātes spektra un klīniskā efekta ilgtspējas: vīrusu fermentu inhibitori, interferoni un imūnmodulatori.

1. Interferona (IFN) preparāti.

Alfa-interferons – tā ir olbaltumviela, kas iegūstama no uzturvielu šķidruma, kurā audzēti leikocīti. Pats preparāts tieši uz vīrusiem neiedarbojas. Tas savienojas ar šūnu membrānu, kas izraisa vīrusa ģenētisko materiālu (RNS vai DNS) graujošu olbaltumvielu rašanos to iekšienē. Turklāt interferons (IFN) spēj paaugstināt imunitāti un uzrādīt pretaudzēju efektu. Preparāts nav pietiekami efektīvs pie genotipa 1b, kas ir izplatīts visvairāk.
C hepatīta ārstēšanā efektīvāks ir pegilēts interferons, kas ir komplekss no rekombinanta alfa-2a-IFN un polietilenglikola, kas preparātu padara noturīgāku pret proteāzes iedarbību un ievērojami prolongē tā efektu. Ilgstošas IFN izvadīšanas no organisma dēļ, pateicoties polietilenglikola klātbūtnei, rada iespēju preparātu nozīmēt 1 reizi nedēļā salīdzinājumā ar standarta ārstēšanu ar IFN preparātiem.

2. Ribavirīns – sintētisks preparāts, pēc uzbūves līdzīgs nukleotīda guanozīnam. Tam piemīt plašs aktivitātes spektrs attiecībā uz daudziem DNS un RNS saturošiem vīrusiem un augstu toksicitāti, tas bloķē vīrusu DNS un RNS sintēzi, aizstājot sevi ar dabiskajiem nukleozīdiem un tādējādi bremzējot vīrusa replikāciju. Kombinētā IFN un ribovirīna terapija šobrīd ir pasaules standarts HCV infekcijas ārstēšanā. Svarīgi minēt, ka savu pretvīrusu efektu pie HCV robovirīns uzrāda tikai IFN klātbūtnē (monoterapija ar robovirīnu nav efektīva) un novērš C hepatīta vīrusa rezistences veidošanos. Lai gan slimniekiem uz ribovirīna monoterapijas fona transamināžu līmenis normalizējas, pēc preparāta lietošanas pārtraukšanas notiek paaugstinātu ALT un AST rādītāju atgriešanās. Genotipa 1b gadījumā (visizplatītākais pie mums) kombinētā IFN un ribovirīna terapija 24-48 nedēļu laikā ir 2-3 reizes efektīvāka nekā IFN monoterapija.

3. Ārstējot C hepatīta hroniskās formas kā patoģenētiskie līdzekļi tiek izmantoti hepatoprotektori, imūnmodulatori, līdzekļi, kas normalizē kuņģa-zarnu trakta darbību, dabiskie antioksidanti, metabolisma regulatori.

Jauna pieeja ir jaunākās paaudzes pretvīrusu līdzekļu ar jaunu iedarbības mehānismu meklējumi, no tādiem īpaša uzmanība pievēršama dabiskajiem savienojumiem, kas iegūstami no pieejamā augu materiāla, un to modifikantiem. Pie dabiskajiem savienojumiem, kas medicīnā tiek augstu vērtēti kā pamats jaunu, augsti efektīvu pretvīrusu un imūnstimulējošu preparātu radīšanai, pieskaitāma glicirizīnskābe (GS) - galvenais bioaktīvais lakricas saknes (Glycyrrhiza glabra L. ) triterpēnu-glikozīds, kas ir viens no galvenajiem dabiskajiem savienojumiem, kas ir noderīgs HIV infekcijas ārstēšanā vīrusa replikatīvā cikla agrīnajās stadijās. Japānā veiksmīgi tiek pielietots intravenozā veidā preparāts SNMC (Ber Neo-Minophagen Co. ), lai ārstētu hroniskus B, C hepatītus un aknu cirozi. GS ir pirmā viela, kas inhibē jauno, atipisko pneimoniju (severe acute respiratory syndrome) (SARS) izraisošo koronavīrusu (CoV) replikāciju.

Šobrīd ir izstrādātas augstāk uzskaitīto preparātu kombināciju pielietošanas standarta shēmas. Jāatzīmē, ka, ņemot vērā, nopietnos terapijas blakusefektus un daudzās kontrindikācijas, lēmumu par vienas vai citas ārstēšanas shēmas pielietošanu var pieņemt tikai ārsts-hepatologs.

Ārstēšanas principi ir tieši tādi paši kā A un B hepatīta gadījumā, vienīgi ar tādu atšķirību, ka pretvīrusu terapiju lietderīgi nozīmēt visos akūta HC gadījumos, ņemot vērā ārkārtīgi augsto hronizācijas iespēju. Pie tam hronizācijas procents samazinās aptuveni 3 reizes.

Ārstēšanas mērķi:

1. Samazināt vai novērst aknu iekaisumu, lai novērstu hepatīta pāreju cirozē.

• 2. Samazināt vīrusa daudzumu vai vispār atbrīvot organismu no vīrusa, īpaši aknas.
  
  Profilakse.

Imunitātes atbildes mehānismi C hepatīta infekcijas gadījumā joprojām nav pilnībā skaidri. Eksperimenti ar dzīvniekiem parādīja, ka pārciesta hepatīta infekcija neizslēdz iespēju inficēties ar citiem C vīrusu celmiem, kas ir viens no iemesliem, kādēļ šīs infekcijas profilakses nolūkos nav vakcīnas. Sakarā ar to galvenās C hepatīta profilakses metodes ir rūpīga asins un visu medicīnā izmantojamo bioloģisko preparātu pārbaude, vienreizējo medicīnisko instrumentu lietošana invazīvajās procedūrās, aktīva informatīvā darbība.

• Dzīves veids

Kā rīkoties, kā dzīvot, ja Jums konstatēts C hepatīts? Jā, tā ir bīstama infekcijas slimība. Bet tās hroniskajai formai ļoti ilgi (15-25 gadi) ir maiga norise, kas praktiski nekādā veidā neietekmē pašsajūtu. Lai gan dažas izmaiņas savā dzīvē Jums nāksies ieviest. Pirmkārt, periodiski veikt izmeklēšanu pie ārsta-hepatologa un izpildīt visus viņa ieteikumus. Otrkārt, atteikties no alkohola un citu hapatotoksisku vielu lietošanas. Treškārt, piekopt Jūsu veselību saudzējošu dzīvesveidu: gulēt aptuveni 8 stundas, izvairīties no fiziskām un emocionālām pārslodzēm un, protams, ievērot taukainus, ceptus, asus ēdienus ierobežojošu diētu. Ceturtkārt, ievērot drošības pasākumus, lai neaplipinātu apkārtējos cilvēkus. Atcerieties: Jūsu asinis un bioloģiskie šķidrumi (galvenokārt, dzimumdziedzeru sekrēti) satur vīrusu un var aplipināt apkārtējos cilvēkus. Pārsieniet savas rētas, neatstājiet asinis uz sadzīves priekšmetiem, piekopiet „drošu” seksu.

Vai sievietes ar hronisku HCV infekciju drīkst palikt stāvoklī? Jā, ja Jūs uzraugošais ārsts-hepatologs neiebilst. Dažreiz pie ļoti augsta vīrusa satura asinīs iespējama tā izkļūšana caur placentu un augļa inficēšanās. Vēlams tādām sievietēm atteikties no dabiskajām dzemdībām, aizstājot tās ar ķeizargriezienu. Jo dabisku dzemdību laikā iespējamas mātes un bērna ādas virsmu traumas, kuru rezultātā var notikt jaundzimušā inficēšanās. Iespējams, nāksies atteikties no barošanas ar krūti, jo, kaut arī ļoti reti, tomēr iespējama bērna inficēšanās, barojot ar krūti.

Uz lapas sākumu